18/08/2026
Tas bija laiks, kad nebija daudz laika. Kad lietas nesarežģījām. Par kvasa mucām pie mums laukos bija dzirdēts, bet redzētas gan ne. Pie Pola saldējuma varēja tikt tikai, ja kāds reizi nedēļā brauca uz bodi, un ar ne katru reizi.
🍶Bet pie rūgušpiena kannas gan bija brīva pieeja. Tāpat kā pie notecinātā biezpiena kluča.
Ar biezpienu bija viegli - nogrieza kantainu gabalu un ieplikšķināja šķīvī. Tad tik krējumu, cukuru un kanēli pa virsu un aidā.
Bet ar rūgušpienu....
Ar to bij jāizpilda mākslasdarbs.
Jāsalūkā bļodiņa un asais metāla kausiņš.
Ass tādēļ, lai rūgušpiena kluci varētu smuki nogriezt veselu nesabojājot. Tādu veselu uzmanīgi ieslidināja bļodā, apkaisīja ar cukuru un kanēli un tad varēja ēst.
🥣Rūgušpienam atsulojoties gar malām cukurs pakusa un izveidojās gardā sūkaliņa. Ar karoti uzmanīgi nokniebjot gabalus šķita, ka tas glauns deserts, kas, mutē ticis, uz mēles izšķīda maigi salds kā pieneņpūka
Šodien ir tāds laiks, kad nav daudz laika, bet ko saldi gadu kārojas gan. Labi, ka pa rokai ir paciņa biezpiena, krējums, cukurs un kanēlis...
Ak...
Bet mūsdienās jau šim atkal būtu jābūt stilīgi - tas taču tīra proteīna deserts 😄